Tā ir dziesma par diviem krastiem – savējo un pasaules. Par allaž mainīgo attālumu starp tiem. Tā ir dziesma par draudzību. Arī mīlestību, protams. Un to, kas notiek, kad mēness iekrīt jūrā un tur arī paliek – vienmēr jauns. To, kā Džonijs Kešs cīnījās, mīlēja, ticēja un nomira laimīgs. Tā ir dziesma no pieredzes, izslimotas slavas, neizsapņota sapņa un spējas atšķirt būtisko no liekā. Dziesma no dzīves. Tā ir Pārcēlāju dziesma. Klāss Vāvere