Mielavs un Pārcēlāji

Tad, kad pasauli pārdos

Zaļā gaisma

Tu ieslēdzi zaļo gaismu,
Skatienu nenovēršot.
Un līkloči kļuva taisni,
Un mijkrēslis izgaismots.

Tu izsauci saules rietu
No drūmajiem padebešiem.
Un naktis kļuva par vietu,
Kur neizdilt pilnmēnešiem.

Tu elpo un es ceļos,
Kā ziedputekšņu sniegs,
Lai tev pie kājām sētos
Un uzdīgtu kā prieks.

Tu atklāji pasaules malu
Ar tirkīza lagūnām
Un jaunu siltuma skalu
No ticības sastāvdaļām.

Tu izrāvi mani no sapņa
Par krītošām lidmašīnām
Un aizvedi tieši pie trapa
Uz dzīvi bez instrukcijām.

Tu elpo un es ceļos,
Kā ziedputekšņu sniegs,
Lai tev pie kājām sētos
Un uzdīgtu kā prieks.

Saule ir nomizots apelsīns

Kad nemelo nemaz, tu bieži esi viens,
Tu bieži esi viens pret tūkstoti, kas dien,
Pret tūkstoti, kas dien pie saviem tikumiem,
Pie saviem tikumiem par vilku likumiem.

Kad netēlo nemaz, tu vienmēr esi balts,
Tu vienmēr esi balts ar spēju nesasalt,
Ar spēju nesasalt, kad tev visapkārt auksts,
Kad tev visapkārt auksts no tiem, kas sevi sauc.

Kad neslēpies nemaz, tu kļūsti caurspīdīgs,
Tu kļūsti caurspīdīgs, pret naidu izturīgs,
Pret naidu izturīgs ar rokām izstieptām,
Ar rokām izstieptām caur baiļu lavīnām.

Saule ir nomizots apelsīns.
Mēness ir nabaga pīrāgs,
Ja no tā, ko tu baidies nosapņot,
Tu baidies pamosties brīvāks!

Ar siltu plaukstu

Es izkaru drēbes un domas.
Man patīk to darīt pirms nakts,
Jo tā māk sadalīt lomas –
Kas manējais un kas zagts.

Es salieku somu un vārdus.
Man jāzin, ko vēlos ņemt līdz,
Lai tad, kad pasauli pārdos,
Mēs izslīdētu kā zīds.

Mūsu elpas mūs pacels augstu.
Līdz turienei aiznesīs,
Kur tikai ar siltu plaukstu
Var galveno izstāstīt.

Es mazgāju logus un dienas.
Visdrūmāko notraušu nost,
Jo savādāk nepāriet ziemas
Un sāpīgo atmiņu posts.

Es kurinu krāsni un sevi.
Es vēlos, lai neatdziest
Visdārgākais, ko tu man devi –
Tie viļņi, kas nepāriet.

Durvis nav ciet

Kur Dieva gani brauc džipos
Un avis no lapiņām dzied,
Es arī uz gaismu sitos,
Līdz sapratu – durvis nav ciet!

Es izgāju plašā jūrā,
Ko citi par dīķi sauc.
Un cerība pūta man burās,
Lai atrastu vairāk par daudz.

Smiltis, asaras, dubļi un pelni,
Tukšu valodu nospiestais gars,
Te mēs bijām mazi un melni,
Te mēs esam tādi, kas var!

Kad vadoņi šāva no krasta
Ar skaudības lielgabaliem,
Es mācījos labāk saprast,
Kā dzīvot bez kompromisiem.

Es paliku, stāvot kājās,
Kad tiesneši sāka ļimt.
Un vienmēr atgriezos mājās
Pie tevis – no jauna dzimt.

Karalis ir pliks

Man patīk skatīties svecēs.
Es aizlieku domas par jums,
Kas renstelēs sākāt tecēt,
Kad varējāt piecelties un…

Kad varējāt piecelties un
Kaut vienreiz par sevi palikt,
Kaut rudens mākoņus stumt
Vai punktus uz meliem salikt.

Man patīk klausīties jūrā.
Es skaidri zinu kāpēc
Tik daudzi liek dzīvi pūrā,
Tā ticot, ka paliks vēl…

Tā ticot, ka paliks vēl,
Tad zinot, kā visu darīt
Tā, lai vairāk nebūtu žēl,
Ja rītdiena atkal būs parīt.

„Kā ir, tā ir un viss!”
Brēc tautas liktenis.
„Kā ir, tā ir” uz bis,
Kaut karalis ir pliks!

Pie kājām nokrita lapa

Mēs bijām, kur viegli ir lidot.
Mēs bijām, kur smagi ir iet.
Mēs stāvējām visu zinot,
Bet aizskrējām acīm ciet.

Mēs apskāvām pasauli tīri.
Mēs darījām tā, ka tā kliedz.
Mēs nomodā sapņojām brīvi,
Bet miegā saņemti ciet.

Tad pie kājām nokrita lapa.
Un priecīgi ierējās suns.
Un no krūtīm izsprāga tapa.
Un mēs sevi atdevām mums.

Mēs rāpāmies augstākās klintīs.
Mēs sitāmies krastā, ka šķīst.
Mēs atradām sauli smiltīs,
Bet negaisam ļāvām, lai līst.

Tad pie kājām nokrita lapa.
Un priecīgi ierējās suns.
Un no krūtīm izsprāga tapa.
Un mēs sevi atdevām mums.

Liliju drosmīgā smarža

Liliju drosmīgā smarža
Man seko un nepāriet,
Kā domas, ka vienam ar otru
Mums mūžīgi jāpietiek.

Pīlādžu griezīgā garša
Vēl turas un neiziet,
Kā klusu ciešanas traipi
Par dzīvi, kas nenotiek.

Bet es aizmiegu tavās rokās,
Kā palaidnis skumjais klauns,
Lai vēl stiprāka ticība rodas,
Ka mīlestība nav kauns.

Visagrākā rīta rasa
Vēl elpo un neizkūp,
Kā aizkustinājums, kas prasa
Pret visu atklātam būt.

Vistālākās zvaigznes mirga
Vēl pulsē un neizgaist.
Tiem, kas mani par naudu pirka,
Lai paliek pelavu maiss!

Zilas debesis, zaļa zāle

Zilas debesis, zaļa zāle.
Balti mākoņi, vilku vāles.
Siltas smiltis, priežu smarža.
Liegi vēji, ūdens garša.

Rāma elpa, maigi glāsti.
Gaišas domas, labi stāsti.
Klusa diena, dzērves dziesma.
Spožas acis, sveces liesma.

Ir vienkārši labi un droši.
Tik dziļi un nepārejoši!

Saprasties

Ja iepērkam drēbes un mērķus,
Ja dienas aizpildām, lai
Vien mazgātu svešus ķēķus,
Tad savējos ieiet būs bail.

Ja kanālus spiežam bez mitas,
Ja ar sevi vien nemākam būt,
Ja tik vaidam, kā visi sitas,
Tad priecāties nepagūt.

Mēs nepazīsim kaunu,
Kad nāksies atrasties,
Lai nebaidītos paši
Ar sevi saprasties.

Ja vien skrienam pēc labākas dzīves,
Ja akli gaidām, ka rīt
Varbūt spožāka saule spīdēs,
Tad sirdsmieru nesagaidīt.

Ja tīram un pārtīram mājas,
Ja atslēgas nomainām tad,
Kad pavisam ticība stājas,
Tad pēdējais vārds būs „nekad”.

Mēs nepazīsim kaunu,
Kad nāksies atrasties,
Lai nebaidītos paši
Ar sevi saprasties.

Brīnumi nepāriet

Mani uztvert var tajos viļņos,
Kur pelēkie kraukļi kliedz,
Par to, ka nav izdevies piedzimt
Par tādiem putniem, kas dzied.

Mani satikt var tajos grādos,
Kur mierīga straume plūst
Un nenogurstoši sapņo
Par straujāko upi kļūt.

Un tad, kad kraukļi sāks dziedāt,
Un rāmākā straume skriet,
Ļauj sevī cerībai ienākt,
Ka brīnumi nepāriet.

Mani dzirdēt var tajā pusē,
Kur ritmiski krūtīs sit,
Tas dzinējs, kas spītīgi palīdz
Pie iekšējās ticības tikt.

Mani uztvert var tajos viļņos,
Kur vienīgi kraukļi kliedz,
Par to, ka nav izdevies piedzimt
Par tādiem putniem, kas dzied.

Un tad, kad kraukļi sāks dziedāt,
Un rāmākā straume skriet,
Ļauj sevī cerībai ienākt,
Ka brīnumi nepāriet.

Sirdspadeve

Ja jautāsiet: „Ko atvest?”,
Tad atvediet man sevi
Ar mierīgu rokas spiedienu
Un atklātu sirdspadevi.

Ja jautāsiet: „Kur palikt?”,
Tad palieciet pie sevis
Ar mierīgu rokas spiedienu
Un atklātu sirdspadevi.

Ja jautāsiet: „Ko gaidīt?”,
Tad sagaidiet paši sevi
Ar mierīgu rokas spiedienu
Un atklātu sirdspadevi.

Ja jautāsiet: „Kā nonākt?”,
Tad nonāciet caur sevi
Ar mierīgu rokas spiedienu
Un atklātu sirdspadevi.

Šūpuļdziesma lieliem zēniem

Es pateikšu, ko izlasīt,
Pa kuriem vārtiem iet.
Es pateikšu, kā sagaidīt,
Bet pārējo tu viens.

Es pateikšu, kā izturēt,
Par kurām sāpēm ciest.
Es pateikšu, kā pārvarēt,
Bet pārējo tu viens.

Es pateikšu, kā sameklēt,
Pēc kādām zvaigznēm iet.
Es pateikšu, kā iezīmēt,
Bet pārējo tu viens.

Es pateikšu, kā neklusēt,
Par kurām jūtām spriest.
Es pateikšu, kā nezaudēt,
Bet pārējo tu viens.

Aiz muguras putekļu mākonis.
Gar sāniem pelēks nekas.
Kad krāsmatu migla izklīdīs,
Tu beidzot būsi tu pats.

Ver peliculas online