Mielavs un Pārcēlāji

Koncerta apskats: „Ainars Mielavs un Pārcēlāji” (Rīga, Jaunais Rīgas Teātris, 09.12.)

Emociju gamma no vitāla humora līdz skumjām apcerēm – tas ir tas, ko ar lielu profesionalitāti, bet tajā pašā laikā pieticīgu vienkāršību, Jaunajā Rīgas teātrī saviem klausītājiem vakar pasniedza „Ainars Mielavs un Pārcēlāji”.

Pēc pērnā gada nogales koncertiem, kad Ainars Mielavs izpildīja savu repertuāru kopā ar simfonisko orķestri Nacionālās operas zālē, šogad dziedātājs, atgriežoties ar vecajiem biedriem Juri Kroiču un Gintu Solu sastāvā ar nosaukumu „Mielavs un Pārcēlāji”, muzicē gluži pretējā – maksimāli vienkāršā un askētiskā manierē. Tam ir gan savi plusi, gan arī mīnusi. Protams, Mielava mūzikai atbilstošāks ir tieši akustisks minimālisms, nevis orķestrāla pompozitāte, kā arī trio skatuviskais tēls – Kroičs kreisajā malā pie bungām, Sola pa labi ar ģitāru un Mielavs priekšplānā pie mikrofona – ir vienkārši perfekts. No otras puses, muzikāli šādā veidā ir grūti tuvoties studijas skanējumam; kāds varbūt iebildīs, ka tad jau var sēdēt mājās un klausīties disku, un tomēr – ai, kā pietrūka populārajā hitā „Mēs mīlam pieprasīt” raksturīgo lipīgo mandolīnas arpedžiju, tāpat arī citviet dzirdamo instrumentālo nianšu. Labā ziņa ir tā, ka tas ir praktiski vienīgais, kam koncertā varēja „piekasīties”.

Nezinu, cik ilgā laikā ir noslīpēts lieliskais, pārdomātais un rafinētais humors, ko Mielavs „servēja” publikai dziesmu starppauzēs, taču fakts paliek fakts – lielākā daļa auditorijas, ieskaitot šo rindu autoru, bija spiesti smieties, vēderus turēdami. Vai tas būtu joks par aplausu decibelu mērīšanu zālē, krievu valodu, ko lieto pat nacionālistiskāk noskaņotais latvietis brīdī, kad piešauj pirkstu pie karsta gludekļa vai pašironija par blūzu savā daiļradē, Mielava uzrunas radīja nepieciešamo „atsvaru”, lai koncerta kopējā noskaņa nekļūtu pārlieku melanholiski gaudena. Nudien – tik nevainojami izstrādātu un gaumīgu „velna dzīšanu” vēl nebija nācies pieredzēt ne pašmāju, ne ārzemju mākslinieku koncertos.

Savukārt redzot Mielavu, Kroiču un Solu uz skatuves muzicējam, nerodas ne mazāko šaubu, ka „pārcēlāji” patiesi un bez mazākajām rutīnas pazīmēm ikreiz no jauna izdzīvo visu, ko nospēlē klausītājiem. Par to liecina viņu dabiskās sejas, kurās nav manāms, ne vienaldzīgs vēsums, ne pārspīlētas, teatrālas grimases, bet gan īstas emocijas, kas smeltas Mielava izdziedātājos tekstos, Kroiča sapītajos ritmos (kādā enerģiskākā kompozīcijā bungu slotiņas meistara rokās burtiski sāka jukt laukā pa gabaliem) un Solas izvilinātajos ģitārakordos. Katrs par sevi, un ikviens par visiem – trīs pārcēlāji uz skatuves saprotas kā trīs musketieri, kas nākuši iekarot klausītāju sirdis ar to ieroci, pret ko tās ir visneaizsargātākās un ko pazīst vislabāk – vislaimīgāk, vissāpīgāk un visskaudrāk vienlaikus. Proti, mīlestību, kuras tematika neapšaubāmi ir Mielava solodaiļrades centrālā ass, un par kuru dzejot, ne brīdi nenolaižoties līdz banālai salkanībai, ir jāprot. Lieki būtu apspriest šīs lirikas atziņu dziļumus – katram tie noteikti ir savi (t.i., cik katrs spējīgs tajos iegremdēties un asociēt ar sevi), taču kaut vai tikai ar vienu, vienkāršo, bet ģeniālo frāzi „Mēs mīlam pieprasīt – tāpēc, ka mīlam par maz” pietiek, lai apgalvotu, ka Mielava mūzika var darīt cilvēkus labākus.

Ver peliculas online